Klusums

Čau!

Klusums no manis gandrīz mēneša garumā. Iedvesma nenāca.

Strauji palielinoties inficēto skaitam, no darba vietām atlaisto skaitam, neziņai un #vissirslikti, bija jāmeklē iespējas, kā nesajukt prātā. Nesajukt prātā no neziņas un bailēm par nākotni.

Pirmais solis – izslēgt televizoru. Līdz 500 inficēto atzīmei, mana ikdiena sākās ar to, ka ap plkst.10.00 gaidīju Twitterī postu no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) par to, cik pēdējā diennaktī ir reģistrēti inficētie. Vai no tā labāk palika? Nē. Lielākas kļuva bailes iziet ārpus mājas, šķībāks un niknāks kļuva acu skatiens veikalā, ja kāds pienāca par tuvu vai stundām ilgi stāvēja pie plaukta, pie kura man vajadzēja tikt. Pat Liepājas pilsēta savā FB profilā aicināja cilvēkus šajā laikā “izvairīties no nepārtrauktas ziņu lasīšanas un sociālo mediju ziņu caurskatīšanas; nepārtraukti uzņemot informāciju par pandēmiju uztraukums pieaug.”

Otrais solis – izmantot kādu no bezmaksas iespējām, piemēram, vingrošanu. Ilgstoši meklēju labus treniņus un labu treneri. Pateicoties Instagram, izdevās arī atrast foršu treneri – Louise Mc Cauley. Diemžēl, pagarinot ārkārtas situāciju, mēnesi ilgie bezmaksas treniņi pārvērtās par maksas. Nu neko, jāpakustina smadzenes, lai atcerētos superīgos treniņus, kā arī jāizmanto tās reizes, kad viņa tomēr reizi pa reizei kādu bezmaksas tiešraidi.

Trešais solis, kas būtībā ir otrā soļa turpinājums… Ikdienā gaidot SPKC paziņojumus, Twitterī ieraudzīju arī postu par bezmaksas psihologa konsultācijām. Tā kā jau sen gribēju vērsties pie kāda speciālista, šī bija lieliska iespēja. Šobrīd mans konsultāciju cikls ir pusē. Tomēr tas lika apzināties manas situācijas nopietnību, smagumu, ko atzina arī speciālists. Kā arī saprotu, ka man ar piedāvāto bezmaksas konsultāciju skaitu būs par maz.
Jāsaka, ka konsultācijas man lika atkal sākt rakstīt, varbūt pat atgriezties pie “2 raksti nedēļā”.
Visas mazās lietas veido kaut ko lielu. Mazi darbiņi, kas veido lielu ieguldījumu manī. Mazi darbiņi, ar kuru palīdzību jācenšas notiekošā virziens pagriezt uz pretējo pusi un “vilkt sevi ārā”. Ikdienā censties ieraudzīt lietas un saprast, ka katrā dienā ir arī kāds saules stariņš.

Sarunas ar psihologu ir kārtējais apliecinājums tam, cik mūsu katra psihoemocionālā veselība ir svarīga, cik tā ir trausla. Svarīgi ir par to rūpēties, kā par tomāta stādiņu pavasarī uz palodzes. Tikai tās rūpes ir vajadzīgas visu cauru gadu, ne tikai pavasarī. Tikpat svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts. Protams, nevajag apieties kā ar jēlu olu, bet respektēt un saprast. Saprast, ka bez “standarta” veselības pastāv arī neredzama, bet ļoti būtiska veselība – psihoemocionālā veselība – no kuras var rasties arī citas kaites, ja to laikus nesāk apčubināt. Censties arī uzklausīt to cilvēku, kuram #vissirslikti, jo, protams, viņš negrib apgrūtināt to, kuram #vissirlabi ar savām ikdienas gaitām, kuras varbūt nav super pozitīvas un piedzīvojumiem pilnas. Gribas izrunāties. Citreiz varbūt arī ar kādu dzīvu personu un citu personu, nevis pašam ar sevi vai ar jūru, dabu. Kaut gan runāt ar dabu arī ir labi.

Skaudrā patiesība ir tāda, ka cilvēkiem šķiet, ja tev patiešām fiziski nekas nesāp, tad tas neskaitās. “Paraudās un pāries.” Nereti apkārtējie neapzinās to, kam iet cauri cilvēki, kuru psihoemocionālā veselība ir kļuvusi ļoti trausla, viegli ievainojama. Citiem tas pat šķiet smieklīgi. Tomēr tas viss var beigties ar to, ka garīgās problēmas kļūst arī par fiziskām… un to, ka cilvēka vairs nav.

Šajā laikā mums ir svarīgi atbalstīt vienam otru. Pat, ja vienam iet labi, otram varbūt nav tik labi. Laba, iedvesmojoša vārda pateikšana taču nemaksā neko, tāpat kā “paldies”.

Šonedēļ cenšos piecelties, iet un darīt, vest sevi pastaigās. Gribas tik daudz ko darīt, tikai citreiz nav spēka. Tad atliek saplānot dienu arī ar mazajiem darāmajiem darbiņiem – pēkšņi rodas spēks. Vēlme darboties ir tik liela, tikai daudz kas ir ierobežots.
Gribētos arī kādu satikt tā – dzīvē, aci pret aci. Parunāt. Tas ir pavisam citādāk kā telefoniski sazināties, rakstīt balss vai video ziņas. Un šašliku. Tik ļoti gribās šašliku! Un vēl kādas puķes. Pavasara puķes. Atceros, kā pirms gada vai diviem, ar mammu zagām ceriņus, lai es uz mājām varētu atvest klēpi ziedošas laimes ar mazām laimītēm.
Cik maz vajag laimei.

Ejiet dabā, ievērojot 2×2 vai vienatnē. Vakar nodomāju pie jūras pasēdēt, ieelpot jūras gaisu, bet tik auksts vējš! Likās, ka dvēseli sasaldēs un izpūtīs. Sakodu zobus, apsēdos uz izskalota baļķīša un nedaudz izbaudīju dzestro vēju. Lai pūš! Šodien ceru uz ne tik stipru vēju, lai ilgāk varu pasēdēt svaigā gaisā.

Mēģiniet atrast pozitīvo un labo šajā laikā. Atbalstiet tos, kuriem varbūt nav tik labi. Pajautā otram, kā viņš jūtas, kā viņam iet, jo varbūt aiz smaida slēpjas kas cits.

Elpojiet malkiem pavasara gaisu un sauli!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Create your website at WordPress.com
Get started
%d bloggers like this: