Digitālā laikmeta vergi

Katrā laikmetā ir kāda lieta, kurai cilvēki ir pakļauti. Dažkārt bez tās var iztikt, bet lielākoties to var pieskaitīt kā “pirmās nepieciešamības preci”. Katrā laikmetā cilvēki ir bijuši kādu instrumentu, darbarīku vergi. Droši vien Akmens laikmeta cilvēks varēja iztikt bez akmens naža vai cirvja, bet tomēr ar to bija vieglāk iegūt malku vai sagriezt nomedīto gaļu.

Mazulītis
Pagājušajā nedēļas nogalē pārliecinājos, ka šodienas homo sapiens ir pilnīgs Digitālā laikmeta vergs. Līdz šim savā dzīvē telefoni man ir kalpojuši divus līdz divarpus gadus. Nē, pēc minētā laika posma tie nav pārstājuši strādāt. Būtībā, vienīgais defekts – lietojuma pazīmes, proti, skrambiņas uz telefona korpusa. Dažkārt pat ekrāns ir bijis bez švīkām. Labi, reiz telefona ekrāns ieplīsa, bet tas tikai tādēļ, ka sporta skolotāja (ja atmiņa neviļ) nejauši uzsēdās uz mana telefona. Dikti pārdzīvoju, ja telefons nolēma izlēkt no rokām vai kabatas. Vienkārši divi gadi bija ierastais nomaksas ilgums, pēc kura telefons arī savu bija it kā nokalpojis un vajadzēja tikt pie jauna.
Atceros, kā nu jau pirms nedaudz vairāk kā trīs gadiem pirmo reizi rokās turēju savu jauno mazulīti. Tā smarža, jaunas tehnikas smarža ir vārdiem neaprakstāma. Burvīga. Ieelpot vēl un vēl. Izklausos pēc jaunās māmiņas, kura runā par savu jaundzimošo, vai ne? Tuvu tam. Tehnoloģijas ir mans prieks un acuraugs. Jau krietni pirms saņemšanas biju iegādājusies silikona ietvaru, lai padarītu vēl skaistāku, kā arī radītu drošības sajūtu viņam.

Pensijas vecums
Laiks gāja, viņš lēnām, bet tomēr ātri sāka novecot. Pēdējais atjauninājums no telefona ražotāja puses bija sliktākais, kas ar to varēja notikt, jo baterijas ilgtspēja vienkārši pazuda. Pagāja divi gadi, mans it kā seniors sāka parādīt arī operētājsistēmas problēmas, jo vairāk netika piedāvāti atjauninājumi. Palika lēnāks, pamanīju arī problēmas ar atmiņu, jo dažkārt skats dabā, kuru nofotogrāfēju, tomēr nesaglabājās. Tā nu tos nesaglabātos skatus glabāju savā atmiņā, bet es arī neesmu pirmā svaiguma, daudz kas piemirstas.
Sestdienas vakarā viņš kārtējo reizi pēkšņi izslēdzās. Pievienoju lādētāju. Dzīvības pazīmes nav. Pirmā mierinošā doma – varbūt kontaktam problēmas. Apstaigāju teju visas mājoklī esošās kontaktligzdas. Nekā.
Atvilktnē meklēju savu vēl vecāko planšetdatoru (tas ir patiess opis, ja nemaldos, 10 gadus vecs). Lēns. Kamēr ieslēdzu, kamēr uzinstalēju Facebook un Messenger, lai sazinātos ar tuvākajiem un pateiktu, ka ir ķibele, lai nezvana man.
Domāju – bet ko es darīšu bez telefona?! Ibankā ieiet nevar, maksājumus veikt arī nevar, jo man ir tikai Smart ID. Piezvanīt man arī nevar – labi, man vispār zvana principā tikai mamma un māsa, bet, ja nu no kādas potenciālās darba vietas grib mani uz interviju uzaicināt! “Sūtiet e-pastu, jo man nav telefona.” Kā tad.
Rezervē vecs telefons nav. Kur lai es atrodu kādu labu dvēseli, kas būtu ar mieru aizlienēt man savu veco telefonu, ja tāds ir? Šobrīd jaunu telefons un mans maciņš nav divas savienojamas lietas, un pat īsti nezinu, vai noskatītais ir tas, ko vēlos!

Murgs, ne nakts
Naktī nevarēju aizmigt. Domāju, grozījos no vieniem sāniem uz otriem. Kājas aukstas, ķermenis dreb. Jā, tā mans organisms reaģē uz stresu. Iemiegu. Sapņoju, ka esmu atgriezusies it kā vidusskolā, it kā augstskolā, sūdzos klases/kursa biedrenēm par to, ka mans telefons ir mani pievīlis, es neko nevaru izdarīt, manas rokas ir sasietas.
Uzmostos no tā, ka it kā sadzirdēju, ka novibrē telefons. Sirds strauji sāk sisties, tomēr nomierinos un liekos gulēt.
Pulksten sešos no rīta acis vaļā. Doma “Ja nu es patiesi sadzirdēju, ka telefons novibrēja, tad viņš ir dzīvs!” Eju ar vecīti pie kontaktligzdas… IR! Viņš ir dzīvs! Pirmajā ieslēgšanas mēģinājuma reizē gan rādīja simbolu ar izsaukuma zīmi baterijā, bet pēc tam ieslēdzās. TĀDS ATVIEGLOJUMS!
Pirms pāris dienām uzinstalēju programmu, kas analizē uzlādi un izlādi, parāda baterijas veselību. Sapratu, ka mans vecītis velk pēdējos metrus. Drīz no mobilā kļūs par stacionāro telefonu. Bet nekas, mums vēl laiciņš jāpavada kopā, kā nekā tagad ar Powerbank palīdzību ir iespējams savu mobilo stacionāro telefonu nēsāt līdzi.

Stundu stāvu domādama…
Kam lai sēžu kamanās? Viedtālruņu laikā esmu bijusi uzticīga Android OS. Tomēr pēdējā laikā iezogas doma par iOS. Dizains skaists, attēlu kvalitāte krietni labāka. Tomēr Android ir vairāk aplikāciju. Galu galā, cik daudz neordināro aplikāciju es izmantoju?
Nezinu, cik daudz laika esmu pavadījusi YouTube, skatoties dažādus salīdzinājumus. Beigu beigās jēga no tā ir minimāla, jo savā ziņā tās ir divas dažādas līgas. Katram ir savi plusi, savi mīnusi. Tīra gaumes lieta.

Atliek gaidīt, kad mans maciņš saslēgsies ar sapņiem, un savu senioru varēšu nolikt godpilnā vietā gadījumam “Ja nu kas”.

Mīli savu telefonu, jo šodien, kad teju viss ir digitalizēts, tas ir kā atslēga daudzām durvīm. Dienā, kad ar viņu kaut kas notiek un nav rezerve, zeme zem kājām patiesi var sašķobīties…

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Create your website at WordPress.com
Get started
%d bloggers like this: